Tomēr tie krīt....

Dīvaini stāvēt zem koka un vērot,
kā kastaņi krīt.
Kas gan tos vada, kāpēc tiem patīk krist.
Tas taču sāpīgi, atrauties, lidot un krist.
Izlekt no mājīgas migas,
iekrist peļķa, krūmos un dubļos.
Nonākt puišeļu mājās, kuri tos dursta un griež.
Tomēr katru gadu, viņi no jauna krīt.
Laikam jau šūnās ir irakstīts,
ka tikai krītot tie vietu jaunajiem dod.
Tad tādas divains domas uznāk,
Kad pienāks mūsu laiks krist......