Mežs (Ļoti, ļoti briesmīgs stāsts)

Vakars jau taisās uz krēslas pusi
No stacijas uz mājām pa tumsu es klusi
Devos caur mežu, kad pēkšņa un žigla
Nez no kurienes uzradās migla
Man uzmetās zosāda sāka kļūt man baisi
Pat biedēja zem kājām čaukstošie celofāna maisi
Dzeguze kūkoja, ūjināja pūce
Sirds asinis pumpēja tik ātri, kā tur būtu sūce
Čaboņa tālumā, atskanēja vīrieša soļi
Katram gadījumam kabatā tika iebāzti oļi
Soļi ātrāk un ātrāk sāku dzirdēt viņa elpu
Gribas jau morgā sev rezervēt telpu
Es pagriežos metrs astoņdesmit, bet pamazs puncis
Tad pamanu, ka kreisajā rokā tam duncis
Metu šim ar oli ņēmu zaru un situ
Kā viens zars salūza, tā ņēmu citu
Bet viņš tik: "Atvainojiet, piedodiet, lūdzu!
Esmu apmaldījies sēņotājs - sēnes te plūcu"
Es: "Nepūt te pīlītes" ņemu grozu un bliežu
No groza izbirst sēnes arī ar tām viņam sviežu
Sviežu, sviežu: "Paga, bet tā taču tiesa!
Sēņotājs tu un tava liesā miesa"
Tad paskatos sejā un roka sāk lēnāk sist
Smadzenes domā kā sanāca tā izsamist
Un laipni un pieklājīgi: "Tēvoci! Sveiki!
Kā pa dzīvi, kā darbā un kā pa reiki?"