viņa...viņš...

viņa...

viņas dzīves mutīte,
ar zobakstāmo bakstīta.
debess viņas dievišķo lūgšanu
saburza.
un ietin mākonī.
un baksta ar savu dzīves
durkli.
sērkociņi.
sērkociņu liesma debesi nomāc.
un dvēseli kopē
no bezgalīgām pusēm
bezgalīgi.
un dūmi jaucās ar gaisu.
vien apkārt piešūti sarkani
baloni.
sarkani.
viņa atdosies nedzīvo pasaulei,
kur dzīvie vien nošaujas.
un panāks pretī garam.
lai varētu aizmirsties.

viņš...

viņa dvēseli izkar-
uz pašūtiem ziliem ielāpiem.
viņa dvēsele bāzta pažobelē.
cerība.
debess viņa glābiņš.
vien rokās viņam lupatu lelle,
kura acis mirkšķina.
vājprātība-
viņa klusums.
ar noliegtu aglvu,
viņš ameno notis pieraksta.
un atdodas viņas pasaulei,
ar sarkaniem
piešūtiem baloniem.
sarkaniem.
vien apkārt viņa sarkanā delna,
vien panāks pretī garam,
lai varētu viņš aizmirsties,
pasaulē zilajā.