Kā puišelis

Skumji man
ruugts smagums ietinis sirdi
Jūtos kā puišelis, kas atstāts ir mežā
Viens... visu pamests

Vientuļš es esmu
sevī slēpju savu sāpi
lai neviens to nemanītu,
lai nevienu nesāpinātu...

Man gribat būt lepnam
Bet rit asras pār vaigiem
Kā rīta rasa pa kreimeņu lapām
Klusi lielām lāsēm

Kaklā man iesprūdis kamols smags
Elpa smaga...
tik vien šie vārdi rakstās
kurus nevaru noturēt ciet

Migla ietinusi pasauli
Siltā dūnu seģenē
Labi ir tā, ka neviens neredz
Kā es raudu sāļam asarām

Zinu - manā sirdī dzirkstelīte dziest
kaut negribu to nemaz
Esmu viens un nav neviena,
kas liktu uzdzirkstīt tai...

Man gribas sniegt maigumu
Gribas atdot sevi visu
Tik pretī kaut drusciņas saņemot
Kaut tikai dvēseles siltuma sauju

Kādu brīdi šķita - ka tomēr ir kam
Bet tie bija tikai māņi
Nepiepildīta cerība sāp vēl vairāk
Nekā rokā iedurts nazis ass...