Margrietiņas taču rudenī nezied...

[Man neatliek nekas cits...
nav kur likties..jārakst dzejolis...]

Apstāšos pie savas sirdsapziņas...
Nē...
Tomēr pie tavas nevīžīgās atmiņas...
Nu? Ko man beidzot teiksi?
Tu rausti plecus...
Tavā sejā redzu šaubīgu atbildi-
...Neko...
Sāksim no jauna!
Tā kā bija vakar...
Tu neiedrošināsies pirmais...
Es arī...
Pareizi...Rītdienai
Man Margrietiņu pušķi vajag...
Vai saplūksi to manā vietā?
...Tu raugies ieurbtu skatienu manī...
Un aizej...
Margrietiņas taču rudenī nezied...