Senču ozols

Es paceļu rokas pret sauli,
Kas spīd manā sejā caur ozola zariem.
Es saucu sen aizmirstus vārdus
Un jūtu kā zemes spēks ieplūst manī.
Šai svētajā vietā es vairs neesmu viens,
Es dzirdu meža garu balsis.
Manas atmiņas lēnām sāk mosties no miega
Un es zinu - nekas nav aizmirsts.

Un tad manā priekšā pret rietošo sauli
No ozola iznirst sirms vīrs.
Kā hipnotizēts viņa priekšā es noliecu galvu;
Man čukst meža gari - tas ir Krīvu Krīvs,
Pats viedākais senču burvis un zintnieks -
Sen miris viņš, bet tomēr vēl dzīvs

"Es esmu šī ozola gars, nekad šeit nepacel cirvi!
Es mācīšu tev, lai tavs prāts kļūtu tīrs,
Ja ziedosi man savu sirdi.
No zemes tu cēlies esi, mans dēls, ne no debess;
Pie savas mātes tad atgriezies,
Lai tava daļa ir zobens un lemess
Un zini - nekas nav aizmirsts! "