iz agriinajiem darbiem :)

Ir sārtām kļavu lapām pārklāts
Tas tukšums, kas ik vienā no mums mīt
Ir veļu laiks
Un visu svēto naktis
Ar to mums rudens vēlas kaut ko pavēstīt

Ar savu izmirkušo, auksto skatu
Mēs ejam pirmo sniegu sagaidīt
Un tukšumu, ko nespēj rudens dziedēt
Mēs nešaubīgi paņemam sev līdz

Ir pilna mūsu dvēsele ar trūdiem
Ar bailēm, nievām, bezcerības ēnu
Un tomēr ceram, ka to noslēpt spēs
Tas pirmais sniegs....
(Kas nevainīgs un naivi balts pār zemi uzsnigs)
Un kādu brīdi tukšumu šo aizpildīs

Bet diemžēl tikai rudens saprot, ka mēs sevi mānam
Jo tukšumu šo nespēj noslēpt it nekas
Ne nobirušo koku lapu trūdi
Ne pirmā sniega bāli naivais vaigs...