Viņš un Viņa

Rudens saule atmirdzēja vēl pēdējo reizi pirms tā padevās patvaļīgam lietus mākonim, kas ceļoja, kur gribēja, un neklausīja itin nevienu. Debess aizvien vēl ir brīva šoseja, kur nav nekādu noteikumu – viss vējam, saulei, mākoņiem un putniem. Nenoliedzami, ar cilvēks ir ticis klāt šai burvīgajai maģistrālei, tomēr tas nespēj to vadīt un pār to valdīt – tikai pakļauties tās plūsmai un masas iegribām. Brīvības likumus cilvēks tā arī nav apguvis, tas zina tikai „pievākšanas” un „aizmešanas” – viss, kas lieks, ir dabūjams prom no acīm un sirds.

Tramvaja pieturā tramvaju gaidīja daudz cilvēku, lai gan (no otras puses) to nebija vairāk kā parasti ap šo laiku; tur bija arī Viņš un Viņa (reiz kopā Viņi – mīlnieki, mīlētāji un pāris, bet tagad tikai Viņš un Viņa). Viņš un Viņa izskatījās tik sveši un tāli, ka jebkuri citi cilvēki šajā pieturā varēja būt tuvāki. Viņi tiešām reiz viens otru mīlēja – karsti mīlēja, bet tagad no šīs karstās mīlestības bija palikuši tikai auksti pelni.

Viņš stāvēja šeit, jo gribēja veikt savus pienākumus godam līdz pašam galam (kā galam?), Viņa vienkārši ātrāk gribēja tikt prom. Viņa gribēja būt kā tas mākonis, kam nebija robežu. Sāka līt – vairums cilvēku patvērās zem nojumes, bet Viņa ļāva lietus lāsēm atvēsināt tās karsto seju un aizskalot asaras (un par ko Viņa tik ļoti skuma?); Viņš nepacietīgi mīņājās, jo šis bezvārdu kara stāvoklis radīja neciešamu neērtības sajūtu.

Beidzot atbrauca tramvajs – ļaudis (tajā skaitā arī Viņa) klusējot sakāpa tajā, Viņš skatījās tālē un likās to nemaz nemanām. Tramvajs sakustējās un tagad jau viss bija vienaldzīgs. Viņa devās mājās, lai nekad vairs nepamostos, bet Viņš – uz tuvāko bāru. Nākamajā rītā Viņu pamodinās tālruņa zvans, nepanesamas galvas sāpes un jauna meitene pie sāniem.