Zvaigžņu lietus.

Zilu zvaigžņu upes garām trauc,
Pa vienai vai visas kopā, kā nu kura,
Bet tās sev līdzi mani sauc.

Pie melna velveta debesīm,
tās iemirdzas, krīt un... plīst,
un līdz ar viņām manas bērnības jasmīni vīst.

Un tikai mēness, acīs raugoties, man klusi čukst:
„ Ieklausies, kā jauno zvaigžņu sirdis
līdz ar tavu pukst!”

Zilu zvaigžņu upes garām trauc
Un visas kā viena mani līdzi sauc.

Es klusi zilajās zvaigznēs skatos
Un gandrīz, gandrīz jau sēžos
Lielajos Greizajos Ratos

Bet tad mēness man savu gaismu priekšā liek
Un beidzot šis gaišums arī manā sirdī tiek.

Tagad es zinu- mēs visi zvaigznes esam,
Un katrs gaišumu ap sevi nesam...

Zilu zvaigžņu upes garām trauc,
Un atkal jau mani tās līdzi sauc.

Pie melnā velveta debesīm
Iemirdzas, krīt un plīst...

Šonakt zvaigžņu lietus līst.