Vārdiem vietas

Sen jau nebija vārdiem vietas
Tik tukši skan klusais
"kā tad Tev ietas?"
Aiz apkakles pavilkt un piedraudēt
Kā tukšajam vējam pavēlēt
"Apstājies, izkliedz un neaizej"
Sist kāju un vētrā kā bērnam brēkt
"Stāvi tak mierā, nesaldē"

Jau atkal kāds pēc Tevis tiecas
Tik tuvi kā vējš pār stiebriem liecas
Šai dvēseles sprādzienā noturēt
To soli pusklibo ar drosmi kā spieķi izturēt
Redzu, kā atomu viļņos aizlido
Sīksts nemiers, ko
Gribu vēl sagremot
Bez Tevis mani dzeguze "uzkūko"

Es sabirztu vējā,
Lai iegrieztu dejā
To stiprāko gļēvumu, kas
Metams Tev sejā

Pus vārds, šķībs skatiens - es Tevi zinu
Pa piecām rūtiņām Tevi minu
Tu mani uzmini burtos trīs,
Kurš teica, ka vari aiziet tik drīz!?

Vai atkal vējš sunim stabules pūta?
Vai suns bez vēja vientuļāks jūtas?
Gļēvums neskan rūtiņās piecās
Varbūt rīt mums tomēr .....