Nepiedzīvoto mirkļu atbalsis

Kad kavējies sapni piepildīt,
tas neizbēgami gaist.
Tad dzīvo vēlmē, ko saglabā sirds,
jo sapnis bija tik skaists.

Tas bija par māju, kas varēja būt,
kaut mazu, bet mājīgu.
Par liesmām un dzirksteļu sprēgoņu,
kas pavardu piesildītu.

Par pļavas sienāžu čirkstēšanu,
un naktsputnu sasaukšanos.
Par zāli, saldi smaržojošo,
par ziediem, kas izdaiļo to.

Par straujāko upi, ko gribēji brist,
zem sirmiem vītolu zariem.
Nu tagad brien dubļainu pagalmu
ar vārnu un baložu bariem.

Vēl šaubies un ceri uz brīnumu
un izdzīvo nolemto.
Kāds izdzēsis sapni izloloto,
nevienam to neprasot…