...īsītes...

ar vieglām un kustīgām ēnām
sveces liesmas zīmē tavu seju
viss laix ir šajās ēnās
[no mazas meitenes līdz
velna vecaimammai]
viss atnākšanas un padošanās
un uzvaras stāsts
es sēžu pretī sakauts un maigs
mēs apmaināmies ar
padošanās smaidu baltajiem karogiem
[svece kā spogulis stāsta
mums mūs pašus]

* * *

velosipēda lukturīši izgaismo
tik dažus soļus ceļa miglā
ir labi tā braukt teu blakus
un nezināt
tālāk par dažiem metriem
[bedres ir pēkšņas un kopīgas]
kaut kur blakus šalc jūŗa
un dzirdamas balsis
mūs ietver tumsa
un gaisma ir mūsu –
un citu ļaužu ēnas
ir tāli dzīves texti
minami un nenolasāmi

* * *

gaisma no tavām acīm
nau nolasāma bez svecēm
un atmiņu glāstiem
pārstaigāt visus ceļus takas un laukus
apmaldīties zināmos mežos
atvērt un aizvērt logus un durvis
nosapņotās pilīs
[tava elpa man blakus
ir atvars no kuŗa
neuznirt]

* * *
tava piekļaušanās ir tik tieša
un tik nepārprotama
ka vārdi var sagraut šo tiltu
tava padošanās ir tāda uzvara
ka manas pilsētas atver vārtus
visas baltos karogos
[tava roka saskaita manus pirxtus]
es atvelku savus kaŗaspēkus
bet tuxnesis visapkārt
mūs saved
pie vienas akas
mēs dzeram no viena kausa
[un ūdens ir saindēts]