Nāras vilinājums

Pie tevis es nākšu,
kā pasaku nāra
lai kļūtu bezmiegs un nemiera nakts,
un likšu lai sirds tava neprātā dauzās,
lai acis līdz rītausmai neaizveras.
Kā vilnis es slīdēšu, glāstīšu tevi,
līdz sajutīsi,
es sieviete – zivs.
Tāds izbrīna kliedziens no lūpām tev rausies,
ka zvaigznes aiz loga pat dzirksteles šķils.
Tu locīsies, vaidēsi, kaislē un mokās,
kā ūdenī - matos man noslīcis.
Līdz iemīlējis būsi tu mani,
kaut zini, no rīta būs pazudis viss,
bet nevainībā es baudīšu glāstus,
pat okeāns to neuzzinās,
kas apģērba mani un iznesa krastā,
lai piepildītos reiz pasaka tā…
* * *
- Kā gan var tā pilnīgā neziņā doties,
un aizmirst kas esi,
no kurienes nāc?
-Es alkstu par tavu bezmiegu palikt.
Bez jūras - es piliens,
bez tevis – nekas...