Aiziesim...

Mēs visi aiziesim, kā Dieva dienas rīts,
kas, spārnus izplešot,
steidz izšķīdināt tumsu
kaut kur dziļumos,
bet akli ticot kaislei
aizbēg tālāk prom
no kāda izteiktajiem vārdiem,
virmojošiem saindētā smārdā,
un atkal iegrimst jaunos sapņu ritmos,
kas velti nākuši no debesīm.


Šeit paradīzes nav, vien dziļais miers,
kas netiek garāmgājējiem,
te pasaule, kas sāpēs nosirmojusi
uz varaskāriem pleciem.
Viss velti- tukšums izdzēš tukšumu.
Drīz sasalušās kaislības
kā ledus plēsīs glāzes,
un lauskās skaidri saskatīsim -
nav kaisle mūsu sapnis ilgotais,
bet klaji māņi vien.