Lilija

No saules it kā baiļodamās
liec, slēpjot galvu, lilija,
un gaida nakti, atceroties,
kā aukstā gaisma nolija.

Un lūk, jau Mēness atkal viņu
no dziļā miega modina,
lai ziedlapas tā vienā elpā
ver viņa gaismai ļaudamās.

Bet lilija deg, alkst un liesmo,
un nozied pilnā krāšņumā,
līdz smarža, kaisli trīsēdama –
gaist mēnesnīcas klusumā.