februāra dārzā

februāra beigās
rīti tik auksti
pasaule uzsilst
ap pusdienām kautkur
un sagribas dārzā
ne rakt vēl ne ravēt
vienkārši pastaigāt
vienkārši pabūt


izeju dārzā
un atrodu lietas
kas aizmirstas kādreiz
ne savā vietā
ieaugot zemē
un izbālot saulē
gluži bez vainas
kā ukrainā kauli


noslēpju acis
aiz brillēm melnām
dēlam ir plinte
viņs parādīs velnu
niez pirkstiņš
un gaida
uz mēlītes aukstas
aizturam elpu
drīz sitīsim plaukstas

* * *

lejā pa trepēm
un glaužas pie kājām
mans okeāns klusais
mans dīķis pie mājām
kam zemledus sapņi
par kailumu stāsti
un slidu asmeņi
dvēselei glāsti


viss paliek
un mainās
kas nesadalās
kā dīķis aizaug
no visām malām
niez pirkstiņi zaļie
pār stādiņu trauslu
februāra beigās
zeme
vēl auksta