Vakardiena

Zvaigznes mēmi samirkšķinās tumsā,
vientulība kalnu pierēs dus,
smiekli lietū sapinas un sašķīst drumslās,
atkal manā pasaulē kļūst kluss.

Dumja asara kā maza, skumja nasta
lēnām slīd no varavīksnes tilta,
nobijusies nolemtības lāsta,
ilgodamās smaida droša, silta.

Tā ir vakardiena mana!
Pati augšā palieku.