Tas ir mūsos

autors: adias [dzejoļi]

Tas trauslums un maigā sirds daba mirdz viļņos.
Vieglo vēja brīžu skartās vasaras dienās,
Kad svelme dedzina domas un vārdus,
Pie jūras sabužinot ik matu cirtu pār plecu...

Liekot justies labāk un elpot vieglāk,
Kad kāds salauž Tavu uzticības nastu,
Pārvēršot vientuļàs klintīs dzīvas jūtas,
Triecot tās kā okeāns smagos viļņus pret krastu!

Tas maigums un trauslums,
Kas ne ik vienas sirds dabā...
Sevī ko patiesu un skaistu glabā -
Spēju mīlēt, piedot un dāvāt... nesabradāt

<< uz saturu

nejaušs dzejolis

nākamais dzejolis >>

Viedokļi par dzejoli
straume22	2023-09-15 08:12
Manuprāt- lielisks darbiņš.
gobis	2023-09-15 20:40
pateicība autorei, kura cenšas reanimēt Dz Dz ...
straume22	2023-09-16 17:37
Cien. autores dzeja sasaucas ar iepriekš rakstīto... Jūras tēma, vieglo vēju brīze... "Es gribēju kā jūras brīze viegli Ik ar vilni krastam pieskarties Un liegi just Tavus sirdspukstus - Ne pret klintīm sistus, nodotus ..." (Autores adias darbiņa rindas)
adias	2023-09-16 23:35
Paldies :)
Runcs	2023-09-17 23:25
priekš mīlas nojautu dzejas, tāda saraustīta ritmika pat der, bet ja tā nopietni - pat ēdams..
adias	2023-11-01 18:01
Pie jūras sabužinot ik matu cirtu pleciem pāri... (Tā bija jāraksta) :)
Maarka_Tvans	2023-11-07 21:16
Izlasīju.
Maarka_Tvans	2023-11-21 19:30
Izlasīju vēlreiz. Otrais pants - sprotams, ka sieviete vēlas kaut kādu svaigu morāli intīmu notikumu. Nākošajās divās rindās vienkārši paskaidro, ka orgasma nebūs ne miesīga, ne garīga.

Komentēt šo dzejoli

Vēlies komentēt šo dzejoli?

Reģistrējies šeit!