Piecelties

Tai dienā, kad tuneļa galā
Gaisma beidzot iespīdēja,
Es jutos tik maza kosmosa daļiņa,
Kas kā puteklītis pazuda vējā...

Es tik ļoti gribēju brīva būt!
Bet melnie caurumi pastāv.
Es klupu un kritu, vienos zilumos miesa,
Un varavīksnes krāsās dvēsele noasiņoja.

Es atvēru acis un cēlos,
Kaut tumsai jau visu atdevu sen.
Uzziedēja hiacintes uz mana loga,
Un es pēkšņi sajutu pavasari sevī.

Un vēlmi dzīvot vēl.

Tik daudz zemisku cilvēku
Mūsu Zeme nes!
Es nevaru apturēt viesuļvētru!
Glābt pasauli un visus labos cilvēkus!

Sadoties rokās labiem ar labo!
Tikt pāri visām krācēm, ko dzīve nes!
Saudzēt sevī sirsnību, mīlestību.
Un atdot to pasaulei!

Tas viss, ko es vēlos.