Nejaušs dzejolis
nejaušs dzejolis

Iesaki dzejoli draugiem:

Piecelties

Tai dienā, kad tuneļa galā
Gaisma beidzot iespīdēja,
Es jutos tik maza kosmosa daļiņa,
Kas kā puteklītis pazuda vējā...

Es tik ļoti gribēju brīva būt!
Bet melnie caurumi pastāv.
Es klupu un kritu, vienos zilumos miesa,
Un varavīksnes krāsās dvēsele noasiņoja.

Es atvēru acis un cēlos,
Kaut tumsai jau visu atdevu sen.
Uzziedēja hiacintes uz mana loga,
Un es pēkšņi sajutu pavasari sevī.

Un vēlmi dzīvot vēl.

Tik daudz zemisku cilvēku
Mūsu Zeme nes!
Es nevaru apturēt viesuļvētru!
Glābt pasauli un visus labos cilvēkus!

Sadoties rokās labiem ar labo!
Tikt pāri visām krācēm, ko dzīve nes!
Saudzēt sevī sirsnību, mīlestību.
Un atdot to pasaulei!

Tas viss, ko es vēlos.
Viedokļi par dzejoli
 Maarka_Tvans  2023-03-28 15:34 
Man rodas tikai viens jautājums : "Kurš svoločs apguldināja?"
 Eduards74  2023-03-29 00:00 
es tā nevarētu...... sadosimies rokās un .....
 jukas  2023-04-01 20:58 
Labie puteklīši sadevās rokās ,un tad ieradās putekļusūcējs....Dažreiz vajag laicīgi
atvērt acis...
 Eduards74  2023-04-03 20:34 
Un Viņš tam sacīja: “Celies, ej! Tava ticība tev ir palīdzējusi.”(rakstos)
 adias  2023-04-16 01:07 
Līdz

Kad manā sirdī nodzisīs gaisma,
Un ticība ar - citiem cilvēkiem,
Kas
radīti mīlestībai kā es!
Viena zvaigzne tad visumā mirs.

Tad nemeklējiet ne
vārdus, ne spārnus,
Kuri celtu pāri tukšuma bezdibenim!
Ir upes, jūras un okeāni
-
Pilni slēptu un noslīcinātu sāpju.

Kad manā sirdī nodzisīs gaisma...
Es vēl
gan ceru, ka tas nebūs drīz.
Visu labo, kas bijis, es ierakšu smilgu saknēs,
Kas
kāpās sausās ikdienu jūt jūras smaržu un tai līgojas lidz
 Sabulis  2023-07-24 16:19 
Es gan tik daudz nevēlos, jo tādās reizēs pietiek ar auksta Cēsu aliņa pudeli no
leduskapja.
Komentēt šo dzejoli
Vēlies komentēt šo dzejoli?