Bez sāpēm

Es haosa saspārdītā dvēselīte,
Mētāta pa dzīves kalniem un lejām -
No debesu zilgmes tuvuma reibinošā,
Līdz pakavu saspertām dubļu drenām!

Tik daudz nodevības rētām klātā,
Tik daudz nesaprastā, izsāpētā,
Tuvāk jūras kāpām un dzintara pēdās
Es devos viļņos un jutos iemīlēta...

Pār putu viļņiem un zemūdens klintīm -
Dvēselīte tuvāk horizontam brida,
Kur jūra ar debesīm saplūst,
Un sāpes izzūd kā ogles pelnos...