Nenodod mani

Un kas Tev teica,
Ka tā nekad nenotiek,
Kad pēc vetras jūrā
Tik kluss un smaržīgs gaiss... neko Tev neaizliedz?!

Kas neļauj Tev ticēt -
Sirdspukstiem un jasmīniem pavasarī -
To reibinošai patiesībai?!
Bet vairāk cilvēku meliem?

Kas liekas Tev svarigāks par to?
Pienākums, pieradums,
Vai Tavas sirds dzīvie čuksti -
Nonodod mani vairs!

Varbūt vēl pēdējo reiz
Nobirušiem ābeļziediem lūgšu
Par āboliem nenovāktiem
Un dvēseli tik samulsušu...

Nenodod mani, nepārdod
Par dažiem centiem
Pagātnes noliktavā
Lūdzu