Patiesības surogāts

Ir šodiena, ne vakardiena, nu sabrukusi baiļu siena.
Nu vari teikt, ko gribi teikt, kaut nevari ar to ko veikt.
Un arī teikt tu vari klusi šo savas patiesības pusi,
lai neizietu tev aplam greizi, lai nebeigtos pa vienu reizi
tu, tava būtība un spīts, lai nepaliktu tikai mīts
par kādu dullu savādnieku, kas ķēra vēju reiz ar sieku.

Nav patiesība runājama, ne rādāma, ne uzrakstāma.
Nav ieplānota šajā spēlē, ja nevar ciest, tad iekod mēlē.

Tik nesaki, ka balts ir melns, ka svētais tēvs ir ellē velns,
ka mūsu tautas līdergrupa, ir zīdaiņi pie kaimiņpupa,
ka apkārt valda māņu miņa, ka nepatiesa katra ziņa...
tik abstrakta un nebūtiska tiek palaista bez kāda riska
reiz kādu prātu iekustināt, šo vēlmi itin visu zināt.
Un viļņošanos bļodā šajā tā izslēdz visā būtiskajā.