Dzejoļi par mīlestību
Dzejoļi par pavasari
Dzejoļi par vasaru
Dzejoļi par rudeni
Dzejoļi par draudzību
Dzejoļi par jūru
Ziemassvētku dzejoļi
Dzejoļi par skolu
Dzejoļi par naudu
Dzejoļi par Latviju
Dzejoļi par ziemu
nejaušs dzejolis Iesaki dzejoli draugiem: |
Depresija
Prātu skāris domu vītums... nelaikā, kā zibens šautra. Apstājies pat laika ritums, arī sirds kā caursašauta. Ir saknes manas zemē šajā, šai zemē gauži piesārņotā. Kas garām iet, tas iešpļauj tajā, šī zeme nav to izlolota. Kā bērzs ar saknēm ieaudzis šai vietā es un laikā, tik indes pumpē saknes šīs, līdz dvēseli tās maitā. Uz citurieni nevar iet, nedz sevi lauzt..., ko darīt, jo nemainīsies it nekas ne rīt, ne arī parīt. Par skaidru prātu nerunāsim, par sirdsapziņu arī nē. Reiz pienāks laiks, kad rindā stāsim ar grēku nastu aizsaulē. Ik katram prasīs Dieva tiesa, vai dzīve dzīvota kā likts? Vai barota ir tikai miesa, vai darīts labs, vai darīts slikts? Vai citiem nodarīts ir ļaunums, vai ņemts ir daudz, bet dots tik maz, vai jāatzīst būs nu sev par kaunu, ka dzīve jāatkārto vismaz. Tik liki lietā vēsu prātu, ne tam tas iedots bija tev, lai grābtu visu tu bez sāta un alkatīgi ņemtu sev. Tas nācis būs caur sakņu sulām no sārņu klātās zemes šīs. Nu redzam sirdsapziņu guļam, tik naudu ceļam debesīs. Šīs dzīves jēga šodien zūd pie gara bada grašiem, viss apkārt pūst, viss apkārt trūd, to jāsatīra pašiem. Vēl mūsu bērni apkārt klims pa vēju rautiem labirintiem. Aiz nespēka pie zemes ļims, līdz nāve ļaus tiem rimties. Tie lādēs mūs un mūsu tēlu par pāri darījumu šo. ka ellē grūdām dieva dēlu, ar savu sīko it neko.
Komentēt šo dzejoli
Vēlies komentēt šo dzejoli?
|
|