Ja nu kādreiz

Tu neraugies, kā aiziet stundas,
Un nevēro kā gadi skrien.
Tu mani mīlējusi esi:
Ar to par daudz vai maz,
To nepateiks neviens.

Vēl šobrīd tavas rokas
Kā vēji manus matus jauc.
Un elpai krītot man uz kakla
Tu nejautā- vai tā man nav par daudz?

Es neesmu piepildāms
Kā siets vai skalu grozs.
Viss pāri malām,
Cauri manīm plūst.
Unja reiz gadīsies,
Ka pārtrūks dzīvei stīgas,
Tad paliks atmiņas-
Tās nepazūd.