Dvēseļu putenis

Pasaulē laikam kaut kas sen ir sagruvis,
Jo tā vienos puteņos viz.
Ausīs čukst sniegi ar dvēselēm baltām,
Lūpās kā zefīrs sniegs salipis.

Sagriežas viss, lejas baltums man pāri,
Gadsimtu balsis tur atskanam dzird.
Katrā impulsā saduras mirkļi,
Dvēseles skūpstoties lejup krīt.

Putenī saklausu - sauc zvanu skaņas,
Aicinot pieskaras dvēselei man.
Nevelciet tikai ar seju uz leju
Pa sērsnu un ledainām kupenām!

Bet velk, kā nu prot, - es tās dzirdu un redzu -
Baltās dvēseles putenī kliedz.
Vaimanā, raud:” Kā es mīlu! Kā nīstu!”
Tur elle un paradīze – viss viens...

Nokrītu sniegā, vēl putenī dzirdot, -
Sprāgst lādiņš kāds nolādēts pusnaktī.
Un kaut kur virs jumtiem kāds šūpina klusi
Kā bērnu, kritušo jaunekli.

Es elpoju sniegu un sniegs klājas pāri,
Kā ziedi pļavās kļūst izmētāts laiks.
Ir debesīs dvēseles apklusušas,
Un zvani stāv mēmi, nav dzirdams ne vaids.