Dzejoļi par mīlestību
Dzejoļi par pavasari
Dzejoļi par vasaru
Dzejoļi par rudeni
Dzejoļi par draudzību
Dzejoļi par jūru
Ziemassvētku dzejoļi
Dzejoļi par skolu
Dzejoļi par naudu
Dzejoļi par Latviju
Dzejoļi par ziemu
nejaušs dzejolis Iesaki dzejoli draugiem: |
Par mīlestību
Man nāve aiz muguras smej,
Kā indi savus smieklus manī lej. Es griežos un skatos tai acīs – Vai nāve drib arī ko sacīt? Bet tā tik smejas skļā balsī Un atņem manu dzīves kaisli. Es nāvei jautāju klusi” Vai pēc manis esi atnākusi? Tā apklust un skatas, Un ap sirdi man nelabi metas. Tā klusē, bet acis tai smejas – Man pazūd kustības spējas. Ja es kādu saukt mēģinātu, Tas manu nāvi neapstadinātu. Es esmu viena un nāve ir viena, Un viņas elpa ir auksta kā zima. Kaulainas rokas sniedzas pēc manis, Tūlīt mazā kamolā szmīs... Bet nāve šķiļ mani pušu – Nav vairak man krūšu. Un svaigu asiņu klāta Štēv mana sirds neaizsargāta. Un pakaļ tai sniedzas roka, Un bezgalīga sāpju moka Igrūž manī dziļā ārprātā, Kur nav ne atmiņas no saprāta. Bet mana sirds vēl vēji sitas, Un nāve atkal smej bez mitas. Tā sirdī kož un neaizrijas – Un pilna slimas fantazijas Pusi sirds man atgriež saindētu, Lai es vēl tālāk dzīvot spētu. 12.11.2001.
Komentēt šo dzejoli
Vēlies komentēt šo dzejoli?
|
|