Par sirreālismu

Aiz katras lietas dvēsele -
to reizēm sapņi pastāsta,
kad zemapziņa ieslēdzas
un reālais viss izbeidzas.
Tur dažreiz putni izlido
no grāmatām, kas atvērtas,
var naktī saule uzspīdēt,
bet svece raudāt asaras.
Un tā jau salauztas var kļūt
it visas stingrās robežas...
Vien sirreālisms valda te,
kas ikdienību salauzīs,
pa sienām ēnas izkaisīs,
degs zvaigznes skaidrās debesīs.
Tas ironiju samaisīs
ar erotiku, mistiku
un mīlestību pārvērtīs
par ekvilibristiku.
Kā lieka gaisma - apziņa
tad tiek pavisam atslēgta,
un maigums kļūst tik ļoti tiešs,
kā jūsma, pievilkšanās prieks.
Un apzinoties esību
kā īsti multipolāru,
nav vairs nekādu kompleksu,
ne aizspriedumu, fobiju...
No aizmirstības dziļumiem
tur kaisle atgriezusi ir
mums vienreizību dāvāto,
ko saprotam kā dievišķo.