...

Ilgi, jo ilgi ap tevi bija siena,
Nebrīnies, ka tāpēc biji viena.
Ar akmeni meti katram, kas nāca,
Naivi domājot, ka tas kaut ko māca.
Pienāca diena, kad pie sienas kāds stāja,
Bet tad akmeni pie zemes spieda kāja.
Tai brīdī siena sāka šūpoties un brukt,
Un laimes puteklīši laukā sprukt.
Tu gavilēji priekā.
Un smaids bij atkal savā vietā.
Tad vienā dienā atlidoja vecā vārna,
Kas Tevi pameta zem sava spārna,
Un ausī iečukstēja klusi:
"Tu ej uz nepareizo pusi".
No putekļiem vairs nebija ne miņas,
Jo saņemtas bija sliktas ziņas.
Un rokās ņēmi ķieģeli Tu vienu,
Lai atkal uzceltu ap sevi sienu.