Tu tā...

Starp Debesīm un Zemi lidojot,
Uz skaidri iezīmēto robežu,
No miesas atbrīvojas dvēsele,
Lai izvēli un patstāvību gūt.

Un mainot neskaitāmus mitekļus,
Ir sevī vienmēr nemainīga tā,
Kaut neatceras, kas ir bijusi,
Šai īso mirkļu eksistēšanā.

Bet pazīt radniecīgu dvēseli,
Tā spēj jebkurā situācijā,
Jo jau no paša laiku sākuma,
Šai pasaulē tās bija divatā.

Pat neizzinot otras veidolu,
Tā saskatīt var īsto būtību.
Šai ļaužu maskarādē mūžīgā,
Sirds priekšā pasaka: tu tā...

Un vari masku vispār nenoņemt,
Vai ātri to uz citu nomainīt.
Nav sejas vaibsti vispār svarīgi, -
Ja atceries sev dārgo dvēseli.