Ir laiks...

Kad elpas saskarsies
tā bikli, negaidīti,
tās pamirs
pašā jūtu viļņa galotnē,
lai svētlaimība spētu turpināties,
kur īstenība
pāriet sapņu pasaulē.

Tad iekāroto lūpu pumpurs
dāvās rozi,
kas mulsi, paļāvīgi
atvērsies,
un vārdi aizmirsīs,
kas dzeja ir un proza,
un liktenis par sevi brīnīsies.

Ir laiks...
Tu taču zini satikšanās vietu.
Starp mums tik sen jau
sapņu stīgas nostieptas,
kur, paklanoties mūžībai,
lej gaismu zvaigznes,
un pāri mēness sardzē stāv,
kad satumst nakts.