Nebija vērts celties

Rīts izsauc nostaļģiju,
Par nakti zudušo,
Par mēnesi apaļo.

Un krizantēmu pušķis
Tāds saburzīts
Un kluss

Kā Miervaldis savā kapā
Uz galda vāzē
Tie dus.

Tu sajūti pieskārienu
No nemiera laika ejošā,
Un mirkļa prom skrejošā.

Tie bija kā skūpsti
Steidzīgi dotie,
To pietrūkst man ļoti, ļoti.

Tik nesakii man,
Ka atceries tos,
Steigā, pa ceļam pasviestos