Uz Nekurieni

Tikšķ pulkstenis pie sienas nenogurstoši,
Un ik pēc brīža saskatāmies abi mēs.
Tā laiks vienmēr par sevi atgādināt mēdz,
Un skumji, bezkaislīgi skaitīt minūtes.

Nav viņam miera, diena tā vai melna nakts,
No svešām acīm slēpdams savu hroniku,
Tas veikli pāršķir aizvien jaunas lappuses
Un raksta neredzamo Laiku Grāmatu.

Tik mīklaini šī grāmata tiek veidota,
Ka mirstīgajiem mūžam neizlasīt to.
Pie kam, ir laikam likums, sava kārtība,
Uz Nekurieni pāršķirt visu rakstīto.

Ja būtu ļauts mums nosapņot vien lappusi...
Tas tā kā redzēt Laimes putnu lidojot!
Šo brīnumu tad steigšus citiem atklātu...
Ja vien līdz rīta gaismai neaizmirstu to.