souvenir .. nelaiks

krēsla bez ēnu
viss redzamais plūst un mainās
vējš melnas strēles logā met
diena beidzas bez vakara … nakts
debesīs draudīgu mākoņu skreja
diluma vietās caurspiežas bāla Mēness seja
es neiededzu gaismu vien vēroju kā daba
nervozi mēģina saprast rudens vai ziema

manas domas un ilgas kas brāžas pie tevis
atsitas vārdos un gāžas ka ūdenskritums tumsā
pazūdot melnajos ūdeņu virpuļos
pēc gadiem to skeletus izskalos pludmales smiltīs
un tumšajās naktīs tie kauli kā spokugunis spīdēs
bet tad viss jau būs rimis
vējš velti sausās smiltis dzīs
un mūsu pēdas uz takām un ceļiem
meklēs un neatradīs