akmens manā azotē

lido akmeņi – kā nu kurš trāpa
tik nobrāž vai ieplēš tev rētas
kuras aizdzīst lēni vai ātri
dari visu lai mazāk tās smelgtu

dzīvē akmeņi birst kā krusa
katram azotē akmens kāds
nēsā līdz pašam neērtā brīdī
ar to kādam citam atbildētu

cits akmeņus nēsā sev sirdī
kas pilna tumšas skaudības
ik vārds kā akmens šķembas
visapkārt lido ļauni dzelošas

cits atkal paceļ katru akmeni
kurš iesviests viņam trāpīgi
un metot pretī riekšavu
tic tam ka izdarījis pareizi

cits dzīvo akmens kaudzē
vienalga ja kāds atkal metīs
par daudz lai augšā celtu
vai jēga tam ja ārā līdīs

tā mētājam mēs savus vārdus
kā asus smagus akmeņus
gan domās savās sarunās
gan sabiedriskās sarakstēs

vien otram dotais mestais
mēdz bagātīgi atgriezties
kaut paliktu mans akmens
tik mans un manā azotē