Kad mēles trinas

Cik stipri saista kopīgs ienaidnieks,
Kurš pēkšņi izrādās nav tev pa zobam,
Ko vienam pašam nekad neuzveikt,
Tad tikai saldi mēles trīt mēs protam.

Tur nedaudz pieliet indi, nomelnot,
Un izdomāt, un noticēt šiem murgiem.
Pat prātā nenāk iet un taisnoties,
Jo nav jau pienākuma kļūt par draugiem.

Nu tāds jau liktenis, tas „svēti-cilvēcīgais”,
Bet baumas mani neaizskar nudien.
Kas man par to, ka daudziem mēles trinas,
Ka sieva kreisi laiž, bet draugs ir... ienaidnieks.