To nesaprast

Ir noslēpumu noslēpums,
Nav atklājis neviens vēl to.
Vai nejaušībā balstās viss?
Te nevar paredzēt neko.

To neizmantot, nepārdot,
Ne paturēt, ne lietā likt
No rokas rokā nevar laist,
Ne arī pret ko apmainīt.

To atklāt viedie vilina,
Liek mētāties pa pasauli
No saullēkta līdz saullēktam,
Bet ko no tā lai saproti?

Te zvaigznes mirdzot spēlējas
Ar Mēness sirpi mākoņos,
Te apžilbina saules stars,
Kas virmo laiku putekļos...

Kad laiks ar telpu vienojas,
Tie salejas kā monolīts,
Un pēkšņi – nezināmais viss,
Tev atklājas kā apsolīts.


Sirds notrīs jaunā apjausmā,
Lai esamības jēgu rast -
Šo Zemi radījis kāds tev...
Tas noslēpums, ko nesaprast.