Neskumsti viena.

Ir atkal prātā laterna vientuļā,
kas stāv vecmodīga ik katrā līkumā,
un stūris
ar spīdīgām akmeņu mugurām
uz lietus mazgātā lielceļu krusta.
Tu siltu gaismu klāj ceļā ikvienam
un samtainā tumsā te piestāj
katra nakts.
Tu rotājies jāņtārpiņu uguņos
no ezera krastiem un klusi kalpo
katram -klīstošam -runcim.
Arī pārītim katram, kas skūpstās zem tevis.
Skūpsts te daudz saldāks top, jo
romantiskās ēnu rotaļas
ļoti vilinošas...
Tumšās gaismas apskāvienā,
es šovakar būšu pie tavām kājām,
no sevis veltot, man mīļu dziesmu
"Kadiķīšu ielokā",
- lai tu neskumtu viena.