Kā tas iespējams

Ar apelsīna aromātu
mani ķircināja Mēness disks
un žilbinādams,
piedāvāja aizmirsties,
nakts noslēpumā izšķīstot
bez atlikuma.
Un notrīsēja rokas-spārni,
vēziens, vēl un vēl...
Tad pēkšņi acis,
ko pazinu pēc noklusētā jautājuma:
„Kā tas iespējams, nu kā?”
Un gāzās, plūda vārdi sāļie,
iemācīti, skaitot pilnmēnešus...
Un pamira uz mirkli ķermeņi,
un notrīsēja,
attapušies tie no nošķirtības gadiem,
kaisli saplūda,
un trīcot izbaudīja otra siltumu...
Bet mirkļa pavēlnieki – mākoņi,
tad mēnesnīcu zaga,
un sapnis grima pusnakts tumsībā.