Atzīšanās

Neko nejautājiet
un līdzības nemeklējiet.
Tā cilvēka nav.
Es viņu izdomāju,
lai skumjos, vientuļos ,vakaros
nav jārunājas ar vēju,
kas laukā aiz loga
tik neprātīgi dejo.
Es to cilvēku izdomāju.
Tā pat, kā to medaini
samtaino acu skatu,
kurā var nogrimt
kā ezera vilnī.
Arī maigos, siltos glāstus,
par kuriem tik kaislīgi stāstu,
es izdomāju.
Visi tie čuksti, skūpsti, pat strīdi,
visi tie laimīgie dzīves brīži
ir manis izdomāti.
Neko neprasiet.
TĀ CILVĒKA NAV.
Es viņu izdomāju,
lai skumīgos, vientuļos vakaros
nav jārunājas ar vēju.....