Satikt un neaizmirst

Es tevi garāmejot pamanīju.
Viens acu skatiens tā kā zibens šautra,
Caur sirdi izskrēja no kājām triecot.
Var teikt- uz vietas sakauts biju.
Tāds nemiers salds, un nojausmas par visu
Kas nevaid bijis, kas tūlīt būs
Un smilšu pilis daudzreiz neuzceltās
Nu pāri manai galvai visu jaucot grūst.

Viens acu skatiens, smaidiņš lūpu kaktos,
Kā solījums no dabas pilnā trauka.
Trūkst vārdu man, kad acīs tavās skatos
Un dvēsele kā tauriņš sitas miesas traukā.