Es i muns slynkums

Manī dzeivoj muns slynkums,
jis plyust pa munom venom,
verās pasaulī ar munom acim,
pakuopīniskai pījam munu uorejū vaigu,
i es jau puorstuoju dasakūpt,
kur es, i kur muns slynkums.

Nak jau
kod nūmieršu,
slynkums volkuosīs pa pasauli vīns
i skums piec mane.

A cylvāki to dūmuos,
ka es vēļ dzeivs,
runuos ar jū,
mīluos ar zuoleišu čaju
i kaunēs:
„Kū volkojīs kai žeids ar torbu?
Kod reiz jimsīs tu pi dorba?”