Nedaudz par mākslu (Fabula)

Jau kuru gadu āzis viens
Bez raizēm, rūpēm dzīvoja,
Jo kāzās, jautrās viesībās
Viņš visur bija „savējais”.

Te palūdz viņu uzdziedāt,
Te raudināt vai jokus plēst.
Un nežēlojot talantu,
Nekad tas neatteicās blēt.

Bet tā tas bija pagaidām...
Jo dzīve jau uz priekšu rit,
Kāds plašus laukus apsējis,
Sev māju uzcēlis ir cits.

Tā visi kaut kur darbojās,
Bet kā tad mūsu āzim iet?
Drīz dzīves ceļš būs nostaigāts,
Ne mājas tam, ne sētas miets.

Nu jāiet palīdzību lūgt,
Pie tiem, kam līdzēts priecāties,
Bet lai ar kur tas nedotos,
Tam visur visas durvis ciet.
***
Te morāle: „ Ar mākslu vien,
Tu neizdzīvosi nudien...”