Un iespējams...

Laiks ir kā tīkls smalks,
bez robežām,
kurā mēs -
tās Dieva sīkās zivteles,
uz mūžiem iepinamies
un lēnām rijam sevi paši,
jo jau no pirmsākuma
esam ļaunā mantojuma gūstekņi
kam atvēlēta tāda karma ir,
kas liek vien mocīties
un mocīt apkārtējos,
lai reiz caur sāpēm mainītos,
tā spontāni un nemanāmi
laikā noliktajā,
lai nākošajās dzīvēs kļūtu labāki,
un iespējams,
ar savu cilvēcisko nepilnību piemēru
vēl pamācītu citus,
ka mierinājums nācis ir
caur purpursārto asins taku,
kas sadziedēja brūces
pravietojumam.