Senie spoguļi

No seniem spoguļiem dveš mistisks vēsums,
Kā maģija no sveces plīvošas.
Tur cita pasaule, tās noslēpumu čukstus
Vien atbalsīs mēs savā saklausām.

Šī pasaule mums lieka dienu steigā,
Kaut sevī bagāta, kā mūsējā,
Un arī savu vēstījumu raksta,
Vien neredzamu zīmju vijumā.

Tur atstarojas ikdienišķas ainas
No dzīvēm, kuras sen jau zudušas,
Bez tagadējās rutīnas un burzmas,
Kas astrāli no senā nošķirtas.

Kad pienāk mijkrēslis ar savu ēnu spēli,
Laiks spoguļos jo dziļi gremdēties -
Var nākotne tad parādīties pretim,
Bet vai tur sevi atrast izdosies?


No seniem spoguļiem dveš mistisks vēsums,
Kā elpa, bet no citas pasaules.
Tā nemanāmi apvijas ap pleciem.
Vairs nesaprotu - kur tad esmu es?