Dzejoļi par mīlestību
Dzejoļi par pavasari
Dzejoļi par vasaru
Dzejoļi par rudeni
Dzejoļi par draudzību
Dzejoļi par jūru
Ziemassvētku dzejoļi
Dzejoļi par skolu
Dzejoļi par naudu
Dzejoļi par Latviju
Dzejoļi par ziemu
nejaušs dzejolis Iesaki dzejoli draugiem: |
Vārdi, domas...
Vārds ir kā iesākta glezna uz molberta,
kā atslēga, lai atvērtu izziņas durvis, un kad nokrīt izziņas čaula, tad visas cerības balstās uz to, ka matēts miers nolaidīsies tik klusi, kā vakaros noguļas migla, ar sevi nomainot ielu tukšumu, un domas, skaņu veidolā, ar diagrammas šķautnaino virsotni atstās pēdas, ko noskalos dienasgaismas vilnis. Tad, sapratusi kaut daļiņu no pus patstāvības, krustcelēs parādīsies izvēle - iet savu ceļu, atmetušam visu un pat ieēdušās tradīcijas, vai arī vienkārši iet ziņkāres dzītam, lai redzētu, ko sevī slēpj apvārsnis. Ak, nē! Atkal vēlēšanos dzinuļi. Gribas uzlidot tik augstu, cik vien iespējams, lai uzmetot skatu, kā pērli ieraudzītu to, ka izvēle taču izdarīta jau ļoti ļoti sen. Tik sen, ka to jau klāj putekļu kārta. Atliek tikai pastiept roku, lai tos notriekt... un ņemt.
Komentēt šo dzejoli
Vēlies komentēt šo dzejoli?
|
|