Par svešu bēdu

Teic, sveša bēda neturas pie zemes,
Bet kaut kur augstu gaisos lidinās
Un pēkšņi nokrīt, uzguļas uz pleciem,
Kā debess putns, smagi ievainots.

Ja nokritušo pieņemam par savu -
Uz svešu sirdi durvis atveram.
Kad reizēm neviļus to pielaikojam,
Top sveša bēda mūsu ikdiena.

Bet sveša bēda – pasaule bez gaismas,
Bet sveša bēda - pērnais melnais sniegs.
Bet sveša bēda - gatavs ceļš uz pekli,
Bet sveša bēda – ziema mūžīgā.

To sajūtam dziļ - dziļi savā sirdī
Kā nokaitētu bultu urbjamies,
Kas sakausē mūs vienā veselumā,
Lai lēnām pārvērstos par likteni.

Tad līdzēt spēj vairs tikai mīlestība,
Vien tā liek melnai bēdai atkāpties,
Kad sajūtam sev blakus otra plecu
Kas liktenī ir gatavs dalīties.

Tad redzīgas kļūst aizmiglotās acis,
Un putni atkal lido debesīs,
Bet kopā izsāpēta svešā bēda,
Pat asaras vērš dzīvā ūdenī.