Kad lapas pēdējās...

Tik nemanāmi pienāk dzīves rudens,
Kā slapjdraņķis ar lietus piedevām,
Kā mūžamežs, kas pieklusis pirms ziemas,
Un liekas, nav pa vienam izbrienams.

Ja draugus atcerēsies tikai bēdās,
Kad lapas pēdējās rauj kokiem vējš.
Tos vari pierakstīt uz pirmās sērsnas,
Jo pats sen visiem būsi kļuvis svešs.

Pat sapņi neatnāks vairs sniegputeņos,
Ne saules miglainajos uzplūdos,
Vien sniegi klusēdami guls zem kājām,
Kā lūgdamies, lai nesamīdi tos.

Ja draugus atcerēsies tikai bēdās,
Kad lapas pēdējās rauj kokiem vējš.
Tos vari pierakstīt uz pirmās sērsnas,
Jo pats sen visiem būsi kļuvis svešs...