Ej ar līkumu

Kraujas malā, kur smiltis beidzas
Kur pāri upei alkšņi krīt,
Tur upē krasts no malām veļas
Un neko nevar padarīt.
Kas bijis augšā, tas lejup gāžas
Un straume viņu aizrauj prom.
Rit dzīve visa kā uz naža
Nav vietas tam, kur mieru ron.

Draugs, nestāvi uz kraujas malas,
Pat tad, ja domas kaut kur klīst.
Visātrāk novīst zāle zaļā
Un krasti gāžas tad, kad līst