Atzīšanās

Mana dzeja nav jālasa,
ne gultā ne pie kapa,
tā jāizdzer vienā malkā
kā sīva grapa,
neko neuzkožot,
bet ar mēru,
tā jābauda ožot,
jo brīžiem tā smird kā slazdā iekritis sesks,
( un tas nav par Liepājas mēru).
Mana dzeja ir kā no sliedēm noskrējis vilciens,
visu savā ceļā graujot,
līdz skrējienā straujā
tā izskan kā pēdējais elpas vilciens,
kā lavīna gāžot mežus,
un kokus kā skabargas sadurot sniegā,
tā tavā dvēselē tūkstošs ežus
pamodina, lai tu neguli pašapmierinātības miegā.
Šī mana dzeja,
no vārdiem dzēlīgiem un maigiem pīta,
šī manu domu ugunīgā deja...
man jāatzīst – tā vēl nav uzrakstīta.